Nākamajā dienā mēs devāmies tālāk, bet tā kā lapiņas ar maršruta aprakstu esmu pazaudējis, jūs varēsiet tikai priecāties par skatiem. Uzbraucām kādā kalniņā, no kurienes it kā esot brīnišķīgs skats. Pēc Norvēģijas jebkura parasta ainava ar laukiem un mežiem šķiet garlaicīga, tāpēc spriest es atstāšu jūsu ziņā.
Lūk, vienīgi smieklīgās statujas priecē.
Šī ir ragana, mana mamma un tante, kurām vispār arī nav tas pats labākais raksturs :-)
Redzat, pat sejas izteiksmes līdzīgas.
Urrā! Ārkārtīgi reta iespēja redzēt mani fotogrāfijā.
"Kvā-kvā," mums saka Saša ar Kristīni, sēžot zem zirdziņa ar sešām kājām.
Visādu katedrāļu Vācijā pietiek.
Haha, ar manu ziepjutrauku var pat šitā nobildēt! Un nekas, ka atsit violetu.
Toties tur bija bobslejs uz sliedēm, un mēs tā varen forši pavizinājāmies. Žēl tikai, ka pirms izbraukšanas uzgaidīju par maz - priekšā braucošais vietām traucēja.
Pēc kalna mēs aizbraucām apskatīties kaut kādu klinti sienas formā. Kā te redzams, gājām gar upīti.
Atkal jau, pēc divus kilometrus augstās Troļļu sienas Norvēģijā, šis te ir vienkārši kaut kāds žogs.
Troļļu siena salīdzinājumam
Gājām garām pļavām pa civilizētu akmeņainu taciņu.
Vismaz akmens faktūra ir simpātiska, un vēl arī mani atkal var redzēt, urrā!
Uz Kristīni jebkurā gadījumā skatīties ir patīkamāk, es tā domāju.
Kaut kā šis akmens bloku krāvums uzticību nevieš. Lai gan cītīgie vācieši tos noteikti ir uz nāvi piebliezuši klāt ar superlīmi.
-Pēk-pēk, paspēlēsimies pīlītēs?
-Kādas nahuj pīlītes, mēs te pļavu vidū vieni paši paliksim, ja šitos nenoķersim!
Ar šo es pagaidām beigšu, jo saslavētais Windows Live Writer bezdievīgi bremzē, kad ir daudz bilžu. Nāksies pirkt simtkodolu procesoru, lai rakstītu postus ŽŽ. Lūk, līdz kam noved progress.